imanence
Imanence (latīņu: immanens — "paliekošs, iekšējs") nozīmē esamību vai iemiesojumu kaut kā iekšienē, nevis ārpus tā. Tas bieži tiek lietots reliģijas, filozofijas un mākslas kontekstā, lai apzīmētu, ka augstākais princips, dievišķais vai patiesība ir sastopama iekšā pašā pasaulē vai realitātē, nevis kaut kur ārpus tās.
Galvenā atšķirība no "transcendences":
- Imanence: Dievišķais/princips ir iekšā pasaulē (piemēram, daba, cilvēks).
- Transcendence: Dievišķais/princips ir ārpus pasaules (piemēram, debesīs).
Piemēri lietojumā:
1. Reliģijā:
Pantēisms — uzskats, ka Dievs vai dievišķais ir imanents visai daba, tas ir, viss, kas pastāv, ir Dieva izpausme.
Piemērs: "Dabā redzama dievišķā imanence — svētums ir iekšā katram kokam, upēm, kalniem."
2. Filozofijā:
Baruhs Spinoza uzskatīja, ka Dievs nav transcendentā būtne, bet gan imanents visai realitātei.
Piemērs: "Spinoza filozofijā Dievs ir imanents Visumam — viņš nevalda no ārpuses, bet izpaužas caur dabas likumiem."
3. Mākslā/literatūrā:
Impresionisms mēdz attēlot gaismas un krāsu imanenci — tēmu, kas nav ārēja, bet iekšēji saistīta ar uztveres brīdi.
Piemērs: "Dzejnieks meklē imanento patiesību ikdienas dzīves detaļās, nevis ārpus tās."
4. Ikdienas lietojumā (pārnestā nozīmē):
Piemērs: "Viņa dzīvespriekš ir imanents katrā viņa rīcībā — tas nav ārējs, bet iekšējs rakstura spēks."
Īsumā: Imanence apzīmē iekšēju klātbūtni vai iemiesojumu, nevis ārēju vai atdalītu no realitātes.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.