solipsisms
Solipsisms (daudzskaitlis no solipsism) ir filozofisks termins, kas apzīmē uzskatu, ka vienīgā drošā realitāte ir paša es pats — t.i., ka ārējā pasaule un citi cilvēki pastāv tikai kā subjekta prāta projekcijas vai nav pierādāmi.
Īsumā:
Tā ir ideja, ka "pastāv tikai es", un viss pārējais (ieskaitot citas personas) var būt tikai mana apziņas radījums.
Piemēri solipsisma izteiksmēs vai kontekstos:
1. Filozofiskā paziņojuma veidā:
"Es nevaru būt pilnīgi pārliecināts, ka jūs pastāvat patiesībā — iespējams, esat tikai mans sapnis."
Šeit runātājs izsaka šaubas par citu cilvēku neatkarīgu realitāti.
2. Izmantojot ikdienas valodā (biežāk kā pārspīlējums):
"Dažreiz viņš uzvedas tā, it kā viss pasaulē rietotos ap viņu — tas ir kā solipsisms dzīvē."
Šajā piemērā "solipsisms" lietots metaforiski, lai aprakstītu egoistisku vai pašcentrētu pasaules uztveri.
3. Literatūras piemērs:
Daudzi darbi (piemēram, Denjela Kīza "Algernona ziedi") izpēta tēlu, kurš šaubās par realitāti ārpus savas pieredzes, tuvojoties solipsistiskai attieksmei.
Svarīgi:
Praksē šis termins reti lietots ikdienas sarunās, bet biežāk filozofijā, psiholoģijā vai kā metafora par izolāciju/egoismu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.