vējagrābslis
"Vējagrābslis" ir latviešu tautasdziesmās un dzejā lietots vārds, kas burtiski nozīmē "vēja ķertājs" vai "vēja ķerējs".
Tas ir poētisks apzīmējums kokam (parasti priedei, eglēt vai citam kokam), kas stāv vientuļš atklātā vietā un šķietami "ķer" (savāc, uztver) vēju ar saviem zariem.
Nozīmes nianses:
1. Koks, kas ķer vēju – tēls, kas raksturo vientuļu koku mežmalā vai kalnā.
2. Simbols vientulībai, izturībai – bieži asociējas ar izolāciju, bet arī ar noturību pret vēju/grūtībām.
3. Dabiska "vēja mērītāja" – folklorā koks, kas pēc šalkoņas var pastāstīt par vēja spēku.
Piemēri lietojumā:
1. Tautasdziesmā:
> "Lec, saulīte, agri rītā,
> Apkārt vējagrābsli zaļiem!"
> (Saules lūgšana, lai apgaismo vientuļu koku.)
2. Mūsdienu dzejā (piemērs, ilustrējot tēlu):
> "Stāv vējagrābslis kalna galā,
> Zariem vētras vēstīs lasa,
> Vientuļš kā sirds, kas gaida balsi."
3. Apgabalnosaukums:
> Dažviet Latvijā (piem., Siguldā) ir paugurs vai vieta saukta "Vējagrābslis", iespējami saistībā ar folkloras tēlu.
Vārds mūsdienās lietots reti, galvenokārt dzejā vai metaforiski, lai aprakstītu vientuļu, vējā šūpošu koku vai cilvēku, kas "ķer" dzīves vējus.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.