vaidule
"Vaidule" latviešu valodā ir dzejolis, kurā izteikts sēras, skumju vai sūdzību tonis (no vārda "vaidēt" — skumt, raudāt). Tas bieži vien ir elegisks, melanholisks vai pat traģisks.
Īss definīcija:
Dzejolis ar skumjām, sērām vai sūdzībām piepildītu noskaņu.
Piemēri:
1. Klasisks piemērs — Rainis, "Daugava" (fragments):
"Klusi, klusi, māmiņa,
Klusi, klusi, sēriņa,
Klusi, klusi, māmiņa,
Klusi, klusi, sēriņa..."
(Šeit atkārtotie "klusi" un sērīgā intonācija rada vaidules iespaidu.)
2. Tautasdziesmas bieži satur vaidules elementus, piemēram, bērnu nāves vai atvadīšanās tematos:
"Aijā, žūžū, lāča bērni,
Mana māte mani negribēja..."
3. Mūsdienu piemērs — Imants Ziedonis, "Varonu epos" (fragments):
"Es nezinu, kur palika mana tēvzeme,
Es nezinu, kur palika mana māte..."
(Motīvs par zaudējumu un skumjām atbilst vaidules raksturam.)
Vēsturiski vaidules bija izplatītas tautasdziesmās un 19. gs. romantiskajā dzejā, izsakot ciešanas, dabas melanholiju vai sociālo netaisnību. Mūsdienās termins lietots arī metaforiski, apzīmējot jebkuru skumju vai sēru pilnu dzejas vai pat prozas fragmentu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.