svētulība
"Svētulība" ir lietvārds, kas latviešu valodā apzīmē vājību, nespēku, mazspēju vai kaitīgu ieradumu. Tas bieži tiek lietots, lai raksturotu kāda fizisku vai garīgu nespēku, kā arī negatīvu rakstura iezīmi.
Piemēri:
1. Fiziska nespēka nozīmē:
Pēc ilgas slimības viņš jūt lielu svētulību un nevar veikt pat vienkāršākos darbus.
(Šeit "svētulība" nozīmē fizisku vājumu.)
2. Garīga/rakstura vājuma nozīmē:
Viņa svētulība izpaudās kā nepārvarama slinkums un nevēlēšanās mācīties.
(Šajā kontekstā tas norāda uz kaitīgu ieradumu vai garīgu mazspēju.)
3. Kā negatīva rakstura iezīme:
Tā vienmērīgā svētulība — bailes no pārmaiņām — kavēja viņa karjeras attīstību.
(Šeit tas nozīmē garīgu vājumu vai trūkumu.)
Sinonīmi: vājība, nespēks, mazspēja, kaitīgs ieradums.
Antonīmi: spēks, enerģija, attapība, neatlaidība.
Vēsturiska piezīme: Vārds cēlies no "svēts" (svēts, svētīts) ar nozīmes nobīdi — sākotnēji, iespējams, tas apzīmēja "pārāk svētīgu" cilvēku, kas nespēj rīkoties praktiski, bet mūsdienās tam ir galvenokārt negatīva nokrāsa.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.