sekstaine
"Sekstaine" ir sešrindu dzejas forma, kas bieži sastopama klasiskajā poēzijā, it īpaši eposos un elegijās. Tās nosaukums cēlies no latīņu vārda sex (seši). Sekstaines raksturo stingra panta shēma un atskaņu secība, kas atšķiras atkarībā no konkrētās tradīcijas.
Raksturīgās iezīmes:
- 6 rindas katrā pantā.
- Atskaņu shēma: bieži ABABCC vai AABCCB (var atšķirties).
- Metrs: parasti jambis (piemēram, piecpēdu jambis angļu dzejā).
- Izmantošana: elegijas, filosofiskā vai liriskā dzeja, dažreiz humoram.
Piemēri latviešu dzejā:
1. Jāņa Raina dzejā (adaptācija no klasiskās formas):
"Vēl naktī skatās zvaigžņu acis,
Vēl miglā jūras viļņi skrien,
Bet rīta blāzma jau mirdz tacis,
Un ausmas gaisma sāk plaukt cien’.
Tu celies, saule, no ūdeņiem,
Lai atkal diena nāktu zemē."
(Shēma: ABABCC)
2. Kārļa Skalbes "Sekstaines" fragments:
"Klusi nāk vakars zilganā mākonī,
Klusi nāk vakars pār mežu, pār laukiem;
Vēl pēdējās saules stari mirdz sakonī,
Vēl dziedā putni ar balsīm tiem gaužām.
Bet drīz viss apklusīs un iemigs dziļā miegā –
Tik mūžīgā klusumā būs dvēselei brīvi."
(Shēma: AABCCB)
Klasiskais piemērs (angļu valodā):
Alfrēds Tenisons (Alfred Tennyson) elegijā "In Memoriam" izmanto sekstainus:
"Thy voice is on the rolling air;
I hear thee where the waters run;
Thou standest in the rising sun,
And in the setting thou art fair.
What art thou then? I cannot guess;
But though I seem in star and flower
To feel thee some diffusive power."
(Shēma: ABABCC)
Īsumā:
Sekstaine ir strukturēta sešrindu forma ar atskaņām, kas rada ritmisku un noslēgtu izteiksmi. Tā piemērota gan nopietnām, gan vieglākām tēmām, un tās forma palīdz uzsvērt domu vai noskaņu pantiņa beigās (pēdējās divās rindās). Latviešu literatūrā to izmantojuši Rainis, Skalbe un citi, lai nodotu gan lirisku, gan meditatīvu saturu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.