Sentlūsija
"Sentlūsija" ir sniega lūsija — reta parādība, kad sniegpārslas lēnām krīt gaišā, mierīgā naktī, it kā "lūsijot" (lēnām kustoties) debesīs.
Šis vārds ir dzejiska, literāra metafora, kas nereti lietota latviešu dzejā, lai radītu maigu, sapņainu vai noskumu atmosfēru.
Piemēri lietojumam:
1. Dzejā (fragmenti no latviešu dzejniekiem):
"Un pār jumtiem klusi sentlūsija, / kā aizmirstu balta pasaka…"
"Nakts. Sentlūsija. Klusums bezgalīgs. / Manā istabiņā krīt sniegs caur griestiem."
2. Mūsdienu aprakstos (tēlaini):
"Ārā valdīja sentlūsija — sniegs krīt tik lēni, ka šķita, it kā laiks būtu apstājies."
"Vakara sentlūsijā ielu laternas izgaismoja katru sniegpārslu kā sudraba dzirksti."
Vēsturiska piezīme:
Vārds "sentlūsija" ir jaunradījums, ko iespējams izveidojis latviešu dzejnieks Eduards Virza 20. gadsimta sākumā, apvienojot vārdus "snis" (sniegs) un "lūsija" (no darbības vārda "lūsēt" — lēnām kustēties, slīdēt). Tas nav atrodams klasiskajās latviešu valodas vārdnīcās, bet ir iecienīts dzejas un tēlainā rakstīšanā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.