paradoksalitāte
Paradoksalitāte nozīmē pretrunīgumu vai situāciju, kas šķiet neiespējama vai absurda, bet var būt patiesa vai saturēt slēptu loģiku. Tā ir divu pretēju domu, principu vai rezultātu savienojums, kas izraisa pārsteigumu vai grūtības to saprast.
Piemēri:
1. Krēslu paradokss (vai Berklija paradokss):
"Šis teikums ir nepatiess."
Ja teikums ir patiess, tad tas nozīmē, ka tas ir nepatiess, un otrādi. Rodas loģiska pretruna.
2. Zenona paradokss "Ahillejs un bruņurupucis":
Ātrākais skrējējs (Ahillejs) nekad nepanāks lēnāko (bruņurupuci), ja tam tiek dots priekšroka.
Loģiski šķiet, ka Ahillejs vienmēr būs aiz bruņurupča, jo viņam vispirms jāsasniedz tā iepriekšējā pozīcija. Tomēr praksē Ahillejs viegli panāk bruņurupci — paradoksalitāte rodas no bezgalīgas dalīšanas ilūzijas.
3. Ikdienas piemērs:
"Es meloju."
Ja cilvēks saka, ka viņš melo, vai tad šis apgalvojums ir patiess? Ja tas ir patiess, tad viņš melo, bet tad apgalvojums ir nepatiess. Paradoksāla situācija.
4. Sociāls paradokss:
"Brīvības paradokss" — pārāk daudz brīvības izvēlēs var radīt nemieru un neizlēmību, samazinot patieso brīvību.
Paradoksalitāte bieži tiek izmantota filozofijā, literatūrā un zinātnē, lai izaicinātu domāšanu un atklātu dziļākas patiesības.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.