neoromantisms
Neoromantisms ir mākslas un literatūras virziens, kas 19. gs. beigās — 20. gs. sākumā atjaunoja romantisma idejas (dvēseles dziļumu, fantāziju, individualitāti, dabas mistiku), bet apvienoja tās ar modernisma formālajiem eksperimentiem un psiholoģisko sarežģītību. Tas bieži izpaudās kā reakcija pret reālisma/naturalisma sociālo pārliecību un tehniskās civilizācijas aukstumu.
Galvenās iezīmes:
- Dvēseles iekšējā pasaules izpēte, sapņi, nemiers.
- Mistiska saikne ar dabu un tautas garastāvokli.
- Estētiska izsmalcinātība, simbolisms, dekadence.
- Bieži vērsts uz nacionālo pagātni, mitoloģiju.
Piemēri:
1. Latviešu literatūrā — Jānis Rainis (1865–1929) ar lugām "Uguns un nakts", "Zelta zirgs", kurās romantiskais ideālisms saplūst ar filosofisku simbolismu un tautas dvēseles tēmu.
2. Krievu literatūrā — Aleksandrs Bloks (1880–1921), simbolisma dzejnieks, kura darbos (piemēram, poēmā "Divpadsmit") romantiskā nemierīgā dvēsele sastopas ar revolūcijas haosu.
3. Vācu mūzikā — Rihards Štrauss (1864–1949) ar simfoniskajām poēmām ("Tā runāja Zaratustra"), kas apvieno romantisku izteiksmīgumu ar modernu orķestrāciju.
4. Angļu literatūrā — D.H. Lorens (1885–1930) ar romānu "Dēlu un mīluāžu", kurā dabas mistika un emocionālā intensitāte (romantisma mantojums) tiek pārveidota psiholoģiskā realismā.
Neoromantisms robežojas ar simbolismu un ekspresionismu, bet saglabā romantisma kodolu — ticību mākslas pārdzīvojuma un individuālā garā spēkam.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.