ideālisms
Ideālisms (no grieķu valodas "ideā" — ideja, tēls) ir filozofisks virziens, kas uzskata, ka apziņa, doma vai garīgās būtības ir primāras, bet materiālā realitāte ir sekundāra vai pat ilūzija. Ideālisti uzskata, ka idejas, jēdzieni vai garīgie principi veido pamatu realitātei.
Galvenās atzīmes:
1. Realitātes pamatā ir garīgie, nevis materiālie faktori.
2. Apziņa nosaka materiālo pasauli, nevis otrādi.
Piemēri:
1. Platons — uzskatīja, ka pastāv "ideju pasaule", kurā atrodas patiesās un nemainīgās būtības, bet fiziskā pasaule ir tikai to nepilnīga atspulgs.
2. George Berkeley — ekstrēms ideālisms: "būt nozīmē tikt uztvertam" (esse est percipi). Priekšmeti pastāv tikai tik ilgi, kamēr kāds tos uztver vai par tiem domā.
3. Hegels dialektiskais ideālisms — vēstures un realitātes attīstību vada garīgais "Absolūtais gars", kas izpaužas caur cilvēces domas progresu.
Ikdienas kontekstā "ideālisms" var nozīmēt arī ideālistisku attieksmi — ticību augstiem principiem, pat ja tie šķiet nereāli, piemēram:
- "Viņš tic cilvēces labklājībai — tas ir viņa ideālisms."
- "Politiķa runā bija daudz ideālisma, bet maz praktisku risinājumu."
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.