dekadence
"Dekadence" (no franču valodas _décadence_, kas cēlies no latīņu _decadentia_ — "norietēšana, sabrukums") ir termins, kas apzīmē morāla, kultūras vai sabiedrības virzību uz lejupejošu attīstību, izvirtību, garīgu un estētisku norietu. Tas bieži tiek lietots, lai raksturotu periodu, kad sabiedrība vai mākslas virziens zaudē dzīvīgumu, radošumu un aizstāj to ar pārmērību, izsmalcinātību un nihilismu.
Galvenās pazīmes:
1. Morāls sabrukums — vērtību un tradīciju devalvācija.
2. Pārmērība un izsmalcinātība — kaislība pēc greznības, izpriecām vai neparastām pieredzēm.
3. Nihilisms un bezcerība — dzīves jēgas zuduma sajūta.
4. Mākslas un literatūras kontekstā — 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma virziens (dekadence), kas akcentēja individuālismu, mākslu mākslas dēļ un izvirtības tēmas.
Piemēri lietojumā:
1. Vēsturisks konteksts:
"Romas impērijas pagrimums bieži tiek uzskatīts par dekadences klasisku piemēru — pārmērīga greznība, korupcija un morāla brīvība noveda pie tās sabrukuma."
2. Mākslas virziens:
"Oskara Vailda romāns 'Doriāna Greija attēls' ir dekadences literatūras simbols, kurā tiek aprakstīta izsmalcinātība, egoisms un morāla izvirtība."
3. Mūsdienu sabiedrība:
"Daži kritiķi mūsdienu patērētāju kultūru saista ar dekadenci, norādot uz pārmērīgo materiālismu un virspusējām vērtībām."
4. Personīgā līmenī:
"Viņa dzīvesveids — naktīs klubos, narkotikas un pastāvīga izpriecu meklēšana — bija tīra dekadence."
Sinonīmi: norietēšana, izvirtība, sabrukums, izsmalcinātība, pārmērība.
Pretējās jēdzieni: uzplaukums, morāla stiprums, vienkāršība, dzīvīgums.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.