"Kalvinisms" ir kristīgās teoloģijas virziens, ko 16. gadsimtā izveidoja Žans Kalvins. Tas uzsver Dieva pilnīgo augstākumu, cilvēka pilnīgo grēcīgumu, bez nosacījumiem izredzēšanu, ierobežotu apmaksu (t.i., Kristus upuris attiecas tikai uz izredzētajiem) un svēto noturību (tie, kas patiesi tic, nezaudēs pestīšanu).
Galvenās atziņas (bieži apkopotas kā TULIP akronīms):
1. Pilnīga nespēja — cilvēks pašspēki nevar izvēlēties Dievu.
2. Beznosacījuma izredzēšana — Dievs izvēlas pestīt noteiktus cilvēkus pirms laika.
3. Ierobežotā apmaksa — Kristus nomira tikai par izredzētajiem.
4. Neatvairāma žēlastība — Dieva aicinājums pestībai vienmēr ir efektīvs.
5. Svēto noturība — izredzētie tiks saglabāti pestībā līdz galam.
Piemēri:
1. Vēsturisks — Puritāņi Anglijā un Amerikā, kā arī nīderlandiešu reformāti bija kalvinisti.
2. Mūsdienās — daudzas presbiteriāņu, reformātu un dažas baptistu draudzes pieturas pie kalvinisma principiem.
3. Teoloģisks piemērs — pēc kalvinisma, ja cilvēks ticēja Kristum, tas noticis tāpēc, ka Dievs viņu izredzējis jau pirms pasaules radīšanas, nevis pateicoties paša brīvajai gribai.
Kalvinisms ietekmējis Rietumu kultūru, īpaši attieksmē pret darba ētiku, valdīšanu un izglītību.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.