"Fideiste" (no latīņu fides — "ticība") ir cilvēks, kurš uzskata, ka ticība ir primāra attiecībā pret saprātu vai pat ir vienīgais ceļš, lai sasniegtu zināšanas par dievišķo, garīgo vai morālo patiesību. Fideisms izceļ ticības nozīmi, nereti apzināti ierobežojot saprāta lomu reliģijā.
Galvenās iezīmes:
1. Ticība pirms saprāta — reliģiskā pārliecība nav atkarīga no racionāliem pierādījumiem.
2. Iespējama pretruna ar zinātni/filozofiju — daži fideisti uzskata, ka saprāts var būt nepietiekams vai pat kavējošs garīgajā ceļojumā.
3. Akcentē personisko pieredzi — ticība balstās uz iekšējo pārliecību, nevis ārējiem argumentiem.
Piemēri:
1. Tertuliāns (2.–3. gs. kristīgais teologs) slaveni teica: "Credo quia absurdum" ("Es ticu, jo tas ir neiespējami/absurds"), uzsverot, ka ticība var pārsniegt saprāta robežas.
2. Søren Kierkegaard (19. gs. dāņu filozofs) uzskatīja, ka "ticības lēciens" ir nepieciešams, lai pieņemtu kristietību, jo dievišķais pārsniedz loģiku. Viņš uzsvēra individuālās izvēles un aizrautības nozīmi.
3. Mūsdienu piemērs: Cilvēks, kurš atsakās diskutēt par Dieva eksistenci, apgalvojot, ka "ticība ir jājust, nevis jāpierāda", ir fideista nostāja.
Saistītie jēdzieni:
- Antinomisms — uzskats, ka ticība var atbrīvot no morāles likumiem.
- Iracionālisms — uzsvars uz neracionālo cilvēka pieredzē.
Fideisms bieži vien rodas kā reakcija pret pārliecību, ka saprāts var pilnībā izskaidrot vai pamatot ticību. Tas izpaužas dažādās reliģijās, īpaši kristietībā, islāmā un mistiskajās tradīcijās.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.