fideisms
"Fideisms" ir filozofisks termins, kas apzīmē uzskatu, ka ticība (latīņu: fides) ir primārā vai vienīgā pieeja patiesībai, īpaši reliģiskajās un metafiziskajās jautājumos. Fideisms uzsver, ka ticība var pastāvēt bez saprāta atbalsta vai pat pretrunā ar to, un ka racionālie argumenti nevar pilnībā pamatot vai aptvert dievišķās būtības.
Galvenās īpašības:
- Ticība ir pašpietiekama, neattiecināma uz pierādījumiem.
- Racionālā domāšana var būt nepietiekama vai nevajadzīga ticībai.
- Bieži vien saistīts ar kristietību, bet sastopams arī citās reliģijās.
Piemēri:
1. Tertuliāns (2.–3. gs.) — kristīgais teologs, kurš slaveni teicis:
"Credo quia absurdum" ("Es ticu, jo tas ir absurdā").
Viņš uzskatīja, ka Dieva noslēpumi pārsniedz cilvēka saprašanu, un ticība tam, kas šķiet neiespējams, ir īsta ticība.
2. Søren Kierkegaard (19. gs.) — dāņu filozofs, kurš uzsvēra "ticības lēcienu".
Viņš uzskatīja, ka ticība Ābrahamam, kurš bija gatavs upurēt savu dēlu Īzāku, ir pilnīgi personisks un neracionāls lēciens, kas nevar tikt pamatots ar loģiku.
3. Blaise Pascal (17. gs.) — viņa "Pascala derība" ierosina, ka ticībai Dievam ir racionāli izdevīgi pamati, bet pati ticība pārsniedz tīru aprēķinu. Viņš uzskatīja, ka "sirds ir savi pamati, ko prāts nepazīst".
4. Islāma teoloģijā — daži teologi uzskata, ka Korāns ir pašpietiekams un nav jāpakļauj kritiskai analīzei, jo ticība tam ir pamatā.
Īsumā: Fideisms ir pieeja, kas liek ticību virs saprāta reliģiskajā pieredzē.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.