vecklasiķe
"Vecklasiķe" ir latviešu valodas sarunvalodas vārds, kas apzīmē vecu, novecojušu lietu, priekšmetu vai arī vecmodīgu cilvēku. Tas nereti tiek lietots ar humoristisku vai nievājošu nokrāsu.
Nozīmes nianses:
1. Novecojis priekšmets — kaut kas nolietots, vecs, vairs nemoderns.
2. Vecmodīgs cilvēks — cilvēks ar novecojušiem skatījumiem, dzīvesveidu.
Piemēri:
1. Par priekšmetu:
"Šis telefons jau ir īsta vecklasiķe — tam vēl ir pogas, nevis skārienekrāns!"
"Bēniņos atradu vecu vecklasiķi — skaņu atskaņotāju ar kasētēm."
2. Par cilvēku (biežāk humoristiski):
"Mans vectēvs ir tāda vecklasiķe — vēl joprojām raksta vēstules ar pildspalvu."
"Viņš nēsā tikai uzvalkus, kaut arī visi valkā džinsus — īsta vecklasiķe!"
Ekvivalenti citās valodās:
- angļu: "old-timer", "relic", "dinosaur" (par cilvēku)
- krievu: "раритет", "пережиток", "старомодный человек"
Vārds "vecklasiķe" ir veidots no vārdiem "vecs" un "klasisks", bet tas nav oficiāls literārais termins — tas pieder dzīvajai sarunvalodai un nereti tiek lietots ar maigu ironiju.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.