"Vasaļatkarība" ir vēsturisks termins, kas apzīmē personisku un tiesisku atkarību, kurā vasaļs (parasti zemes īpašnieks zemāka rangā) dod uzticības zvērestu un militāru pakalpojumus savam senioram (lielkungam, karalim) apmaiņā pret aizsardzību un zemes dotājumu (feodu).
Īsumā:
Tā ir hierarhiska saistība starp senioru un vasaļu viduslaiku feodālajā sistēmā, balstīta uz savstarpējiem pienākumiem un uzticību.
Piemēri:
1. Vēsturisks piemērs:
Viduslaiku Eiropā zemes īpašnieks (vasaļs) zvērēja uzticību karalim, solot dot karaspēku karā. Par labvēlību viņš saņēma feodālu (piemēram, muižu ar zemniekiem).
2. Mūsdienu pārnestā nozīmē:
Terminu dažreiz lieto, lai apzīmētu pārāk atkarīgu attiecību politiskā vai ekonomiskā kontekstā.
Piemēram: "Mazāka uzņēmuma vasaļatkarība no liela konglomerāta ierobežo tā neatkarību."
Būtība:
Vasaļatkarība nav tikai pakļautība, bet abpusējs līgums ar noteiktiem pienākumiem abām pusēm.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.