vahabisms

"Vahabisms" (arī "vahhābisms") ir saukta par salafītu kustības iekšējo, konservatīvo un literālistisku virzienu, kas radās 18. gadsimtā Arābijas pussalā, un kura pamatlicējs bija Muhameds ibn Abd al-Vahhābs. Tā uzsver stingru vienības (tavhīd) ticību, atsakoties no jebkādiem inovācijām (bidʻa) islāmā un no pravieša laikā nepierādītām praksēm, tai skaitā daudziem populāriem svētku un pielūgsmes paražiem.

Galvenās iezīmes:
1. Stingrs monoteisms (tavhīd) – noraida jebkādu starpniecību starp Dievu un cilvēku (piemēram, lūgšanas pie svētajiem).
2. Atbrīvošana no inovācijām (bidʻa) – tikai Korāns un Sunna (pravieša prakses) ir likuma avoti.
3. Ikona un svētvietu iznīcināšana – lai novērstu elku pielūgšanu.
4. Sabiedrības "attīrīšana" – cīņa pret tirdzniecības negodīgumu, morālo sabrukumu.

Piemēri vahabismu praksēs:
1. Pilnīga noraidīšana svētku – daudzi vahabīti nesvin ne Muhameda dzimšanas dienu (Mawlid), ne arī citus reliģiskus svētkus, kas nav tieši minēti primārajos avotos.
2. Kapu un mauzoleju noliegšana – Saūda Arābijā vēsturiskās svētnīcas (piemēram, Muhameda pavadoņu kapenes) bieži vien ir nojauktas, lai novērstu potenciālu pielūgšanu.
3. Stingra sieviešu segregācija un aizklāšanās – sievietēm bieži tiek uzliktas striktas drēbju normas (piemēram, nigāba – sejas aizklāšana).
4. Reliģiskās policijas (mutavva) darbība – Saūda Arābijā līdz nesenam laikam pastāvēja stingra uzraudzība pār sabiedrisko morāli (piemēram, svētdienas lūgšanu apmeklējuma pārbaude).

Konteksts:
Mūsdienās vahabisms bieži tiek asociēts ar Saūda Arābijas oficiālo reliģisko doktrīnu, un tā ietekme ir izplatījusies globāli caur finanšu atbalstu mošejām un skolām. Dažkārt to saista ar islamistisku ekstrēmismu, lai gan daudzi vahabīti noraida vardarbību. Termins "vahabīts" bieži tiek lietots kā kritikas apzīmējums no citu islāma tradīciju pārstāvjiem (piemēram, sufiem vai šiitiem), kuri uzskata to par pārāk dogmatisku.

Įrašas
Paaiškinimas	"Vahabisms" (arī "vahhābisms") ir saukta par salafītu kustības iekšējo, konservatīvo un literālistisku virzienu, kas radās 18. gadsimtā Arābijas pussalā, un kura pamatlicējs bija Muhameds ibn Abd al-Vahhābs. Tā uzsver stingru vienības (tavhīd) ticību, atsakoties no jebkādiem inovācijām (bidʻa) islāmā un no pravieša laikā nepierādītām praksēm, tai skaitā daudziem populāriem svētku un pielūgsmes paražiem. Galvenās iezīmes: 1. Stingrs monoteisms (tavhīd) – noraida jebkādu starpniecību starp Dievu un cilvēku (piemēram, lūgšanas pie svētajiem). 2. Atbrīvošana no inovācijām (bidʻa) – tikai Korāns un Sunna (pravieša prakses) ir likuma avoti. 3. Ikona un svētvietu iznīcināšana – lai novērstu elku pielūgšanu. 4. Sabiedrības "attīrīšana" – cīņa pret tirdzniecības negodīgumu, morālo sabrukumu. Piemēri vahabismu praksēs: 1. Pilnīga noraidīšana svētku – daudzi vahabīti nesvin ne Muhameda dzimšanas dienu (Mawlid), ne arī citus reliģiskus svētkus, kas nav tieši minēti primārajos avotos. 2. Kapu un mauzoleju noliegšana – Saūda Arābijā vēsturiskās svētnīcas (piemēram, Muhameda pavadoņu kapenes) bieži vien ir nojauktas, lai novērstu potenciālu pielūgšanu. 3. Stingra sieviešu segregācija un aizklāšanās – sievietēm bieži tiek uzliktas striktas drēbju normas (piemēram, nigāba – sejas aizklāšana). 4. Reliģiskās policijas (mutavva) darbība – Saūda Arābijā līdz nesenam laikam pastāvēja stingra uzraudzība pār sabiedrisko morāli (piemēram, svētdienas lūgšanu apmeklējuma pārbaude). Konteksts: Mūsdienās vahabisms bieži tiek asociēts ar Saūda Arābijas oficiālo reliģisko doktrīnu, un tā ietekme ir izplatījusies globāli caur finanšu atbalstu mošejām un skolām. Dažkārt to saista ar islamistisku ekstrēmismu, lai gan daudzi vahabīti noraida vardarbību. Termins "vahabīts" bieži tiek lietots kā kritikas apzīmējums no citu islāma tradīciju pārstāvjiem (piemēram, sufiem vai šiitiem), kuri uzskata to par pārāk dogmatisku.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.