tituldzejolis
"Tituldzejolis" latviešu literatūrzinātnē apzīmē dzejas formu, kas tiek izmantota kāda darba (parasti romāna, lugas vai poēmas) sākumā kā ievads, moto vai tematiskais pavediens. Tas var izteikt autora nostāju, darba galveno domu, noskaņu vai veltījumu.
Galvenās īpašības:
- Atrodas darba sākumā (pirms galvenā teksta).
- Bieži vien īss, koncentrēts, ar simbolisku vai alegorisku nozīmi.
- Var būt gan autora paša rakstīts, gan citāts no cita autora.
Piemēri latviešu literatūrā:
1. Rainis – "Uguns un nakts"
Lugas sākumā izmantots īss tituldzejolis, kas metaforiski iezīmē konflikta būtību:
> Uguns un nakts – divi pretīgi spēki,
> Mūžīga cīņa, mūžīgs pārveidojums.
2. Jānis Jaunsudrabiņš – "Baltais ceļš"
Romāna sākumā autors ievieto dzejoļa fragmentu, kas noskaņo uz atmiņām un pāreju:
> Ceļš, kas aiziet prom baltā tālē...
3. Inese Zandere – "Trīs debeskrāsu vārdi"
Bērnu grāmatas tituldzejolis iepazīstina ar tēlu un noskaņu:
> Zils, dzeltens, sarkans – trīs bērni,
> trīs pasakas, trīs pasaulītes.
Citas kultūras piemērs:
- Dante – "Dievīgā komēdija" sākas ar pirmās dziesmas pirmajām rindām, kas funkcionē kā tituldzejolis, iezīmējot ceļojuma būtību.
Tituldzejolis kalpo kā "atslēga" vai "ievadvārs" lasītājam, palīdzot iejusties darba atmosfērā vai saprast tā pamatmotīvus.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.