prosopopeja
Prosopopeja (no grieķu valodas: _prosōpon_ — "seja" + _poiein_ — "darīt") ir literārs vai retorisks paņēmiens, kurā nedzīvam priekšmetam, abstraktai jēdzienam, mirušai personai vai dzīvniekam tiek piešķirtas cilvēka īpašības — piemēram, spēja runāt, just, domāt vai rīkoties. Tas ir personifikācijas veids, bet bieži ar dramatiskāku vai monumentālāku raksturu.
Galvenās iezīmes:
- Runājošs objekts/jēdziens — piemēram, Nāve, Tēvzeme, Laiks.
- Emocionāls vai morāls vēstījums — bieži lietots, lai uzsvērtu ideju vai iedvesmot.
- Retorisks efekts — padara tekstu tēlaināku, iespaidīgāku.
Piemēri:
1. Literatūrā
Kārlis Skalbe pasakā "Saules meita":
"Vējš raudāja pie loga, un lietus lāses sitās pret rūtīm kā asaras."
(Dabai piešķirtas cilvēka jūtas — raudāšana.)
2. Retorikā
Runā par Tēvzemi:
"Tēvzeme tev saka: 'Nenogursti cīnīties par brīvību!'"
(Abstraktam jēdzienam dota balss un griba.)
3. Dzejā
Raiņa dzejoļa "Pūt, vējiņi!" fragments:
"Klusums runā ar mākoņiem, / un mežs vēstules raksta vējam."
(Dabas parādības personificētas kā runātāji un rakstītāji.)
Īsumā: Prosopopeja ir personifikācija ar balss dotu, kas liek "runāt" tam, kas parasti nerunā. Lieto, lai iedvesmotu, pārliecinātu vai radītu tēlainu attēlu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.