pēcmodernists

Pēcmodernists (angļu: postmodernist) ir cilvēks, kurš piekrīt vai attēlo pēcmodernisma idejas — kultūras, mākslas, literatūras vai filozofijas virzienu, kas 20. gs. otrajā pusē izvirzīja šādas pamatidejas:

1. Relativisms un šaubas pret "lielajiem stāstiem" — noliegums, ka pastāv vienotais patiesības, vēstures vai morāles skaidrojums (piemēram, marksisms, zinātnes progress, reliģija).
2. Intertekstualitāte un citēšana — mākslas darbi bieži atsaucas uz citiem darbiem, sajaucot augsto un zemo kultūru, ironiski pārveidojot jau pastāvošās formas.
3. Deconstructio un fragmentācija — realitāte tiek uztverta kā fragmentēta, daudzveidīga; patiesība ir atkarīga no konteksta un indivīda.
4. Ironija, pastišs un spēle — nopietnības vietā bieži lietots humors, pašapziņas pārspīlējumi, tradicionālo formu mānīšana.

Piemēri:
1. Literatūrā — Umberto Eko romāns "Rozes vārds" (1980), kurā viduslaiku klosterī notikumus pavēro caur daudzām interpretācijām un atsaucēm uz citām literatūras un filozofijas tradīcijām.
2. Arhitektūrā — Frenks Gēri dizainētā Guggenheima muzeja Bilbao (1997), kas apvieno dekonstruktīvās formas, negaidītas materiālus un atsauces uz vēsturi, lai radītu emocionālu iespaidu, nevis tikai funkcionalitāti.
3. Kino — Kventina Tarantīno filma "Bīstamie garī" (1994), kas fragmentē laika gaitu, ironiski citē populāro kultūru un sajauc smagu vardarbību ar komēdiju.

Īsumā: Pēcmodernists ir tas, kurš apstrīd viennozīmīgas patiesības, izmanto pastišu un ironiju, un uzskata, ka realitāte ir konstruēta caur valodu, kultūru un indivīda pieredzi.

Įrašas
Paaiškinimas	Pēcmodernists (angļu: postmodernist) ir cilvēks, kurš piekrīt vai attēlo pēcmodernisma idejas — kultūras, mākslas, literatūras vai filozofijas virzienu, kas 20. gs. otrajā pusē izvirzīja šādas pamatidejas: 1. Relativisms un šaubas pret "lielajiem stāstiem" — noliegums, ka pastāv vienotais patiesības, vēstures vai morāles skaidrojums (piemēram, marksisms, zinātnes progress, reliģija). 2. Intertekstualitāte un citēšana — mākslas darbi bieži atsaucas uz citiem darbiem, sajaucot augsto un zemo kultūru, ironiski pārveidojot jau pastāvošās formas. 3. Deconstructio un fragmentācija — realitāte tiek uztverta kā fragmentēta, daudzveidīga; patiesība ir atkarīga no konteksta un indivīda. 4. Ironija, pastišs un spēle — nopietnības vietā bieži lietots humors, pašapziņas pārspīlējumi, tradicionālo formu mānīšana. Piemēri: 1. Literatūrā — Umberto Eko romāns "Rozes vārds" (1980), kurā viduslaiku klosterī notikumus pavēro caur daudzām interpretācijām un atsaucēm uz citām literatūras un filozofijas tradīcijām. 2. Arhitektūrā — Frenks Gēri dizainētā Guggenheima muzeja Bilbao (1997), kas apvieno dekonstruktīvās formas, negaidītas materiālus un atsauces uz vēsturi, lai radītu emocionālu iespaidu, nevis tikai funkcionalitāti. 3. Kino — Kventina Tarantīno filma "Bīstamie garī" (1994), kas fragmentē laika gaitu, ironiski citē populāro kultūru un sajauc smagu vardarbību ar komēdiju. Īsumā: Pēcmodernists ir tas, kurš apstrīd viennozīmīgas patiesības, izmanto pastišu un ironiju, un uzskata, ka realitāte ir konstruēta caur valodu, kultūru un indivīda pieredzi.
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.