onomatopoēze
Onomatopoēze (no grieķu valodas: onomatopoiia — “vārda radīšana”) ir valodas līdzeklis, kurā vārds atdzen skaņu, ko tas apzīmē. Citiem vārdiem sakot, vārda izrunāšana imitē dabā dzirdamo skaņu.
Īss definīcija:
Vārdi, kas darbojas kā skaņu imitācijas.
Piemēri latviešu valodā:
1. Dzīvnieku skaņas:
- vau-vau (suņa rejas)
- mau (kaķa ņaudiens)
- gaga (zosis)
- čivināt (putnu skaņas)
2. Dabas un mehāniskas skaņas:
- bum (kritiens, sprādziens)
- šalkt (ūdens šļakstēšana)
- čirkstēt (durvju čīkstēšana)
- zvaniņš (zvanu skaņa)
3. Cilvēku radītas skaņas:
- šņākt (elpas vai degvīna dzeršanas skaņa)
- čaukstēt (klusas sarunas)
- krākt (skaļa runa, kliegšana)
Literatūras piemērs (latviešu dzejā):
J. Rainis “Pūt, vējiņi!”:
> Čukst mežs, čukst ūdens,
> Čukst dvēsele manā.
Šeit “čukst” imitē klusas, noslēpumainas skaņas.
Onomatopoēze bieži lietota bērnu literatūrā, dzejā un komiksos, lai radītu dzīvīgu, sensorisku iespaidu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.