neopozitīvists
Neopozitīvisms (zināms arī kā loģiskais pozitīvisms) ir 20. gadsimta filozofijas virziens, kas uzsver, ka:
1. Jēgpilnas zināšanas var iegūt tikai no:
- Empīriskās zinātnes (pārbaudāmi fakti).
- Loģikas/matematikas (identitātes, definīcijas).
2. Metafizikas kritika – apgalvojumi, ko nevar ne empīriski pārbaudīt, ne loģiski pierādīt (piemēram, par Dievu, dvēseli, morāles absolūtām normām), tiek uzskatīti par bezjēdzīgiem.
Galvenais princips: Verificējamības kritērijs – teiklam ir jēga tikai tad, ja to iespējams pārbaudīt ar pieredzi vai loģisku analīzi.
Piemēri no prakses:
1. Zinātnisks apgalvojums:
"Ūdens viršas pie 100°C normālā atmosfēras spiedienā."
→ Pārbaudāms empīriski, tāpēc neopozitīvistam jēgpilns.
2. Loģisks/matemātisks apgalvojums:
"Visi lauva tīriņi ir lauvas."
→ Patiess pēc definīcijas, neprasa empīrisku pārbaudi.
3. Metafizisks apgalvojums (ko neopozitīvisti noraida):
"Dievs ir mīlestība."
→ Nevar empīriski pārbaudīt, ne loģiski pierādīt – tiek uzskatīts par bezjēdzīgu zināšanu kontekstā.
4. Ētiska izteiksme:
"Nevajadzētu melot."
→ Neopozitīvistam šis ir emosionāls vai ieteikums, nevis apgalvojums par faktisko realitāti (nevar empīriski pārbaudīt tā patiesumu).
Īss vēsturisks konteksts:
- Attīstījies 1920.–1930. gados Vīnes pulciņa (Wiener Kreis) ietekmē.
- Ietekmējis zinātnes filozofiju, analītisko filozofiju, valodas analīzi.
- Vēlāk kritizēts (piemēram, Karls Poppers falsifikācijas princips), daudzi tā postulāti mūsdienās tiek pārskatīti.
Kopsumma: Neopozitīvisms ir mēģinājums noteikt stingrus kritērijus tam, ko var uzskatīt par jēgpilnām zināšanām, izslēdzot metafiziku un teoloģiju no zinātniskās diskusijas.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.