pozitīvisms
Pozitīvisms (no latīņu positivus — "pamatojams, fakts") ir filozofisks virziens, kas uzsver, ka patiesa zināšana var iegūta tikai no empīriski pārbaudāmiem faktiem un zinātniskās metodes. Tas noliedz metafiziku, teoloģiju un spekulācijas, kas nebalstās novērojumos vai eksperimentos.
Galvenās iezīmes:
1. Empīriskā pamatojums — tikai tiešā pieredze un novērojumi dod zināšanas.
2. Zinātnes centrālā loma — zinātne kā vienīgais uzticamais zināšanu avots.
3. Atraidīšana — metafiziskie jautājumi (piemēram, "Dieva esamība") tiek uzskatīti par bezjēdzīgiem.
Piemēri:
1. Socioloģijā — Ogists Konts (Auguste Comte), pozitīvisma aizsācējs, uzskatīja, ka sabiedrības likumus var izpētīt tikai ar zinātniskām metodēm, līdzīgi kā dabaszinātnēs.
2. Tiesību zinātnē — Juridiskais pozitīvisms uzsver, ka tiesības ir tikai cilvēku radīti normu kopumi, nevis balstītas uz "dabiskām tiesībām" vai morāli.
3. Mūsdienu zinātnē — Pētījumi, kas balstās tikai uz datiem un eksperimentiem (nevis uz teorētiskām spekulācijām), piemēram, klīniskās medicīnas izmēģinājumi vai socioloģiskās aptaujas.
Īsumā: Pozitīvisms ir pieeja, kas uzskata, ka "zināms ir tikai tas, ko var pierādīt ar faktiem".
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.