neopozitīvisms
Neopozitīvisms (zināms arī kā loģiskais pozitīvisms vai Vīnes pulciņš) ir 20. gadsimta filozofijas virziens, kas uzsver:
Galvenās iezīmes:
1. Empīriskā pārbaudāmība – jebkurai jēgpilnai izteicienai ir jābūt pārbaudāmam ar empīriskiem novērojumiem.
2. Atteikšanās no metafizikas – apgalvojumi, kas nevar tikt pārbaudīti (piemēram, par Dievu, dvēseli, morāles absolūtām patiesībām), tiek uzskatīti par "bezjēdzīgiem".
3. Loģikas un zinātnes nozīme – filozofijas uzdevums ir analizēt zinātnisko valodu un nodrošināt tās loģisku skaidrību.
Piemēri nozīmes ilustrēšanai:
1. Zinātnisks apgalvojums:
"Ūdens viršas pie 100°C normālā atmosfēras spiedienā."
→ Pārbaudāms empīriski, tātad neopozitīvismam tas ir jēgpilns.
2. Metafizisks apgalvojums:
"Dievs radīja visumu."
→ Neopozitīvisti to uzskatītu par bezjēdzīgu, jo to nevar pārbaudīt ar novērojumiem vai loģiku.
3. Ētiskais apgalvojums:
"Naudas mantīšana ir ļauna."
→ Neopozitīvisti to interpretētu kā emosionālu izteicienu, nevis apgalvojumu par faktisko realitāti.
Īss vēsturisks konteksts:
Attīstījās 1920.–1930. gados Vīnē, ietekmējoties no Ernsta Mahera, Bertrāna Rasela un agrīnā Ludviga Vitgenšteina darbiem. Mērķis bija "attīrīt" zinātni no neskaidrām filozofiskām spekulācijām.
Kopsavilkums: Neopozitīvisms ir filozofiska pieeja, kas ierobežo "jēgpilno zināšanu" līdz to, ko var empīriski pārbaudīt vai loģiski analizēt, noliedzot metafizikas un tradicionālās ētikas kognitīvo saturu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.