neoimpresionists
Neoimpresionisms (no grieķu: neos — 'jauns' + impresionisms) ir mākslas virziens, kas radās Francijā 1880. gadu beigās kā impresionisma loģisks attīstījums. Tā galvenā iezīme ir zinātniska pieeja krāsu un gaismas attēlošanai, izmantojot sistemātisku pikselizētu krāsu punktu vai nelielu triepienu tehniku, ko sauc par pointilismu (no franču: point — 'punkts') vai divīzionismu.
Galvenās pazīmes:
1. Krāsas tiek uzklātas tīrā veidā mazos punktos vai triepienos.
2. Krāsu sajaukšana notiek nevis uz paletes, bet skatītāja acī — no attāluma punkti saplūst vienotā attēlā.
3. Liela uzmanība tiek pievērsta kompozīcijas strukturēšanai un ģeometriskai harmonijai.
Pāris ievērojami mākslinieki un piemēri:
1. Žoržs Sjera (Georges Seurat) — virziena pioneers. Slavenākais darbs: "Vasarnīcas diena Grand Jatte salā" (1884–1886), kurā ikona ir attēlota tūkstošiem krāsu punktu.
2. Pols Signaks (Paul Signac) — Sjera sekotājs un teorētiķis. Piemērs: "Harbour in Marseille" (1907), kur viņš izmanto spilgtus krāsu punktus, lai radītu spīdumu un kustību.
Neoimpresionisms ietekmēja vēlākos virzienus, piemēram, fovismu un modernismu, uzsverot strukturālu un teorētisku pieeju glezniecībai.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.