lāčpurni
"Lāčpurnis" ir latviešu tautas teikās un pasakās sastopams mītiskais būtnes vārds, kas apzīmē meža garu/vadoni, kas ir puse cilvēks (parasti vīrietis), puse lācis.
Īss skaidrojums:
Tas ir meža dievīgums, kas aizsargā mežu un tajā dzīvojošos dzīvniekus, nereti attēlots kā liela auguma, spēcīgs vīrs ar lāča iezīmēm (piemēram, apmatots, ar lāča ausīm vai nagiem). Lāčpurnis var būt gan draudzīgs cilvēkiem (palīdz apmaldījušies mežā), gan arī bargs, ja mežu izpostīt.
Piemēri lietojumā:
1. Pasakās:
"Mežā parādījās lāčpurnis, noveda bērnu atpakaļ uz mājām."
"Mednieki, izgājuši dziļi mežā, sastapa lāčpurni, kas brīdināja viņus nemedīt pārāk daudz."
2. Mūsdienu lietojumā (pārnestā nozīmē):
"Viņš dzīvo mežā kā īsts lāčpurnis – ar bārdu un nevaldāmi." (par cilvēku, kas dzīvo vientuļi mežā vai ir mežonīgs izskatā)
"Šis meža stūris ir kā lāčpurna valstība – pilns ar noslēpumiem."
Vēsturiska piezīme:
Vārds cēlies no seno baltu (latviešu) mitoloģijas, kas cieši saistīta ar dabu un mežu kā svētu vietu. Līdzīgi tēli pastāv arī citu tautu folklorā (piemēram, krievu "леший" — meža gars).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.