kantilēna
Kantilēna (no latīņu cantilena — "dziesmiņa") mūzikā nozīmē:
1. Liriska, izteiksmīga un dziedāma melodija, bieži ar plūstošu, vienmērīgu ritmu, kas atgādina cilvēka balss dziedāšanu.
2. Instrumentāls gabals vai tā daļa, kurā melodija ir izteiksmīga un dziedāma, pat ja to spēlē instruments (piemēram, vijole, flauta).
Īsumā: Kantilēna ir dziedāma, maiga un emocionāli bagāta melodija, kas izteikta vai nu ar balsi, vai ar instrumentu.
Piemēri:
1. Operā un vokālajā mūzikā
– Džeina Lapentāra (Žanna) arija "Viena dziesma vēl" Čaikovska operā "Pīķa dāma" – klasisks kantilēnas piemērs ar plūstošu, emocionālu melodiju.
– Nokturns no Čaikovska operas "Pīķa dāma" (arī pazīstams kā Hermanam un Līzas mīlas duets) – vēl viens izteiksmīgs kantilēnas paraugs.
2. Instrumentālajā mūzikā
– Pjotra Čaikovska Violkoncerta 1. daļas otrā tēma – vijoles kantilēna, kas ir liriska un dziedāma.
– Friderika Šopēna Nokturns Op. 9 Nr. 2 – klavieru kantilēna ar plūstošu, izteiksmīgu melodiju.
– Sērgeja Rahmaņinova Vokālīze – instrumentālā versija (piemēram, vijolei vai čellam) demonstrē tīru kantilēnas stilu bez vārdiem.
3. Latviešu mūzikā
– Jāzepa Vītola "Skaistā dziesma" – klavieru skaņdarbs ar kantilēnas rakstura melodiju.
– Emīla Dārziņa "Melodija" – liriska, dziedāma instrumentāla kompozīcija.
Kopsavilkums: Kantilēna bieži sastopama romantiskajā mūzikā (19. gs.), kur komponisti centās panākt maksimālu izteiksmīgumu, atdarinot cilvēka balss maigumu un emocionalitāti.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.