gnosticisms
"Gnosticisms" (no grieķu gnōsis — 'zināšana') ir kopīgs nosaukums dažādām senajām reliģiskajām un filozofiskajām kustībām, kas 2.–3. gadsimtā bija izplatītas Romas impērijā, bieži konkurējot ar agrīno kristietību.
Galvenās iezīmes:
1. Dualisms – uzskats, ka materiālais pasaule ir ļauna (radīta nepilnīga vai ļauna demiurga), bet garīgā jeb dvēseles pasaule ir laba.
2. Glābšana caur zināšanām (gnosis) – pestīšana tiek sasniegta, nevis ticot vai darbojoties, bet gan iegūstot noslēpumainas garīgas zināšanas par dievišķo un patieso realitāti.
3. Dievišķās dzirksts cilvēkā – daļiņa no augstākā dievišķā pasaule ir ieslēgta cilvēkos, un tā ir jāatmodina.
Piemēri:
1. Valentīnieši (2. gs.) – kristīgais gnosticisms, kas mācīja par sarežģītu dievišķo pilnību (Pleroma) un to, ka tikai "garīgie" cilvēki var sasniegt glābšanu.
2. Manheisms (3. gs.) – plaši izplatīta dualistiska reliģija, kas apvienoja kristietības, zoroastrisma un budisma elementus, mācīja par gaismas un tumsas cīņu.
3. Mandieši (pastāv joprojām) – gnosticisma atzars, kas godina Jāni Kristītāju un saglabājis savas rakstītās tradīcijas (piemēram, Ginza Rba).
Vārda lietojums mūsdienās:
- Vēsturiski: "Agrīnā baznīca cīnījās pret gnosticisma herezēm."
- Pārnestā nozīmē: "Viņa filozofija ir kaut kāda moderna gnosticisma forma – uzsver noslēpumainu iekšējo atklāsmi."
Svarīgi: "Gnosticisms" nav vienota doktrīna, bet gan dažādu skolu kopums ar kopīgiem motīviem. Lielāko daļu zināšanu par to iegūst no to kristīgo kritiķu (piemēram, Irēneja, Tertuliāns) rakstiem, jo lielākā daļa oriģinālo gnostisko tekstu (piemēram, Nag Hammadi bibliotēka) tika atklāti tikai 20. gadsimtā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.