farizejs
"Farizejs" (angļu: Pharisee) ir termins, kas cēlies no senās Jūdejas, un tam ir divas galvenās nozīmes:
1. Vēsturiskā nozīme:
- Tā bija viena no galvenajām reliģiskajām un politiskajām grupām (kopā ar saducejiem un esēniem) Jūdejā pirms Kristus.
- Farizeji uzsvēra stingru Tora (Vecās Derības likumu) ievērošanu, mutvārdu tradīciju un gaida Mesiju.
2. Mūsdienu metaforiskā nozīme:
- Bieži lietots kā apzīmējums cilvēkam, kas lieki uzsvēr ārējo dievbijību, bet ignorē garīgo būtību.
- Aizvēsturiski asociēts ar lieku likumību, garīgo lepnumu un virspusību.
Piemēri lietojumam:
1. "Viņš uzvedas kā farizejs – katru svētdien baznīcā, bet pārējās dienas apmelojot citus."
(Rāda pretrunu starp ārējo dievbijību un iekšējo raksturu)
2. "Tā būtībā ir farizeju pieeja – svarīgi tikai noteikumi, nevis cilvēku labklājība."
(Kritizē formālu likumību bez sapratnes)
3. "Evanģēliju tekstos Jēzus bieži kritizē farizejus par to, ka viņi 'filtrē komārus, bet norij kamieļus'."
(Bībeles atsauce – Mat. 23:24 – par sīkumu koncentrēšanos, ignorējot svarīgāko)
Interesants fakts: Vārds cēlies no aramiešu valodas un burtiski nozīmē "atdalītie", iespējams, norādot uz viņu centieniem saglabāt reliģisku tīrību. Mūsdienu kristīgajā kontekstā termins bieži kalpo kā brīdinājums pret reliģisko pašapmierinātību.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.