falsifikācija
Falsifikācija (no latīņu falsus — 'viltots, neīsts') ir zinātniskās metodes princips, kas nosaka, ka zinātniska teorija vai hipotēze ir jāspēj pārbaudīt un atspēkot (falsificēt) ar novērojumiem vai eksperimentiem. Ja teoriju nevar principiāli atspēkot, tā netiek uzskatīta par zinātnisku.
Īsumā:
Zinātniska teorija ir derīga tikai tad, ja pastāv iespējams eksperiments vai novērojums, kas to varētu apgāzt. Teorija nekad nevar tikt galīgi pierādīta, bet tā var izturēt mēģinājumus to atspēkot.
Piemēri:
1. Paziņojums: "Visas gulbjas ir baltas."
- Falsifikācija: Ja atrodam vienu melnu gulbi, teorija tiek atspēkota.
- Tā kā melni gulbji eksistē (piemēram, Austrālijā), šis apgalvojums ir falsificēts.
2. Teorija fizikā: "Visi ķermeņi brīvā kritienā krīt ar vienādu paātrinājumu (neatkarīgi no masas)."
- Falsifikācija: Ja eksperimentā atklājam, ka smagāks ķermenis krīt ātrāk nekā vieglāks (nerēķinot gaisa pretestību), teorija būtu nepareiza.
- Līdz šim eksperimenti (piemēram, Galileo domātais eksperiments) to nav atspēkojuši, tāpēc teorija joprojām tiek uzskatīta par spēkā esošu.
3. Nefalsificējams apgalvojums: "Neredzamā rozā vienradža eksistē, bet viņš ir neredzams un neuztverams."
- Falsifikācija: Nav iespējams izdomāt eksperimentu, kas varētu pierādīt, ka vienradža nav. Tāpēc šis apgalvojums nav zinātnisks pēc falsifikācijas principa.
Nozīme zinātnē:
- Ieviesis filozofs Kārlis Poppers 20. gadsimtā kā atbildi uz problēmu, ka indukcija (vispārināšana no atsevišķiem novērojumiem) nevar galīgi pierādīt teorijas.
- Falsifikācija atdala zinātni no pseidozinātnes (piemēram, astroloģija, kurā prognozes bieži ir neskaidras un nefalsificējamas).
- Uzsvērts, ka zinātne progresē, atmetot kļūdainas teorijas, nevis uzkrājot "pierādījumus".
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.