dodekafonisms

Dodekafonisms (no grieķu valodas: dōdeka — "divpadsmit", phōnē — "skaņa") ir mūzikas komponēšanas tehnika, kas izveidota 20. gadsimta sākumā. Tās pamatā ir divpadsmittonu rinda — visu 12 hromātiskās skalas skaņu noteikta secība, kas kalpo kā kompozīcijas struktūras pamats. Galvenie principi:

1. Visas 12 skaņas ir vienlīdz svarīgas, nav centrālās tonāles (tonikās).
2. Skaņu secība (rinda) tiek izmantota dažādās formās: oriģinālā, apgrieztā, retrogrādā (no otras puses) un apgrieztā retrogrādā.
3. Nevienu skaņu nedrīkst atkārtot, pirms visas rindas skaņas ir izmantotas.

Mērķis: Atbrīvoties no tradicionālās tonālās sistēmas un radīt pilnīgi jaunu skaņu organizāciju.

Izveidotājs: Austriešu komponists Arnolds Šēnbergs (1874–1951), kurš to formalizēja 1920. gados.

Piemēri dodekafoniskajā mūzikā:
1. Arnolds Šēnbergs – "Svīta klavierēm" op. 25 (1923), viens no pirmajiem pilnīgi dodekafoniskiem darbiem.
2. Albans Bergs – "Vīole koncerts" (1935), kur dodekafoniju apvieno ar ekspresionistisku izteiksmi.
3. Antons Vēberns – "Simfonija" op. 21 (1928), kurā rindas tehniku attīsta īsi, fragmentāri struktūrās.
4. Luidži Nono – "Lietus koka līkumos" (1974), kas attīsta dodekafoniju seriālisma virzienā.

Īss novērtējums:
Dodekafonisms ietekmēja visu 20. gadsimta mūziku, veicinot atonālās mūzikas attīstību un kļūstot par pamatu seriālismam (kur strukturēti tiek ne tikai skaņas, bet arī ritms, dinamisks u.c. parametri). Tomēr tā bieži tiek uztverta kā intelektuāla un emocionāli attālināta, tāpēc tās ietekme mūsdienu populārajā mūzikā ir ierobežota.

Įrašas
Paaiškinimas	Dodekafonisms (no grieķu valodas: dōdeka — "divpadsmit", phōnē — "skaņa") ir mūzikas kompozīcijas tehnika, kas radās 20. gadsimta sākumā. Tās pamatā ir divpadsmittonu rinda — stingra visu 12 hromātiskās skalas skaņu secība, kurā neviena skaņa nedrīkst atkārtoties, pirms visas rindas skaņas ir izmantotas. Mērķis ir izvairīties no tradicionālās tonalitātes (piemēram, mažora/minora) un radīt pilnīgi vienlīdzīgu visu skaņu attiecību. Galvenās iezīmes: - Seriālisms: Skaņu rinda var tikt lietota dažādās formās (piemēram, atpakaļgaitā, inversijā, transponēta). - Atonalitāte: Nav centrālās tonālās saiknes (piemēram, "galvenās notis"). - Stingra struktūra: Rinda regulē gan melodiju, gan harmoniju. Piemēri: 1. Arnolds Šēnbergs — viens no dodekafonisma aizsācējiem. - "Pianomūzika, op. 33a" (1929) — tipisks piemērs, kurā 12 skaņu rinda tiek konsekventi attīstīta. 2. Albans Bergs — kombinēja dodekafonismu ar ekspresionismu. - "Vīole" (1935) — izmanto seriālas tehnikas, bet saglabā emocionālu izteiksmīgumu. 3. Antons Vēberns — radikāls seriālisma attīstītājs. - "Simfonija, op. 21" (1928) — izmanto rindas fragmentus un punktētu tekstūru. Ietekme: Dodekafonisms kļuva par pamatu seriālismam un ietekmēja tādus komponistus kā Pjērs Bulēzs, Karlhaincs Štokhauzens. Tehnika tiek lietota arī mūsdienu mūzikā (piemēram, filmu skaņu celiņos).
	Išsaugoti

Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.