bērns
"Bērns" latviešu valodā nozīmē cilvēks no dzimšanas līdz pusaudža vecumam — tas ir, mazs cilvēks, kas vēl nav sasniedzis pilngadību.
Īsumā:
- Galvenā nozīme: jauns cilvēks, nepilngadīgais.
- Sinonīmi: būris (sarunvalodā), mazulis (jaunam bērnam), puisēns/meitene (pēc dzimuma).
- Atvasinājumi: bērnība (dzīves periods), bērnišķīgs (raksturojums).
Piemēri teikumos:
1. Vispārīgi:
"Katram bērnam ir tiesības uz izglītību un drošu vidi."
"Viņiem ir trīs bērni: divi zēni un meita."
2. Salīdzinājumā ar pieaugušo:
"Bērni mācās ātrāk, ja zināšanas iegūst caur spēlēm."
"Šī ir grāmata gan bērniem, gan pieaugušajiem."
3. Pārnestā nozīmē (retāk):
"Viņš jūtas kā bērns nezināmā pilsētā." (t.i., bezpalīdzīgs, neizprotot apkārtni)
"Mēs visi esam Zemes bērni." (piederības izteikšanai)
Vēsturiski:
Vārds "bērns" senajā latviešu valodā varēja nozīmēt arī "dēls" vai "meita" (piemēram, tautasdziesmās: "Man bij’ bērniņš vienīgais" — vienīgais dēls/meita). Mūsdienās šī nozīme ir izzudusi.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.