amorālisms
"Amorālisms" nozīme īsumā:
Tā ir dzīves pozīcija vai filozofisks skatījums, kas noliedz morāles pastāvēšanu kā objektīvu vai universālu vērtību sistēmu. Amorālisti uzskata, ka morāles normas ir subjektīvas, radītas sabiedrības, kultūras vai indivīdu, un tām nav absolūta pamata (piemēram, dabā vai dievišķā gribā). Tas nav tas pats, kas amorālums (pilnīga morāles neesamība vai vienaldzība pret to) – amorālisms biežāk ir apzināta filozofiska nostāja.
Piemēri:
1. Filozofisks piemērs:
Daži seno grieķu sofisti (piemēram, Trasimahs) apgalvoja, ka "taisnība ir tikai stiprākā labklājība" – tas nozīmē, ka morāle ir tikai vardarbīgas varas izpausme, nevis objektīva patiesība.
2. Mūsdienu piemērs:
Cilvēks, kas uzskata, ka "labais" un "sliktais" ir tikai sociālas līgšanas rezultāts, un ka katrs var izvēlēties savu morāli, ja tas neatklāti kaitē citiem. Piemēram, atsakoties vērtēt kādu rīcību pēc tradicionālām normām, bet balstoties tikai uz praktiskiem mērķiem.
3. Kultūras piemērs:
Relatīvisms, kas apgalvo, ka morāle ir atkarīga no kultūras – piemēram, ka kaut kas, kas vienā sabiedrībā tiek uzskatīts par nepieņemamu, citur var būt normāls. Amorālists var paust, ka šādas atšķirības pierāda morāles neobjektivitāti.
Svarīgi: Amorālisms nerada pretrunu ar ētisku rīcību – amorālists var sevi uzvest "ētiski", bet to pamatot nevis ar morāles pienākumu, bet, piemēram, ar saviem mērķiem, līgumiem vai emocionālu saistību.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.