vējgrābsle
"Vējgrābsle" ir latviešu tautasdziesmās sastopams poētisks apzīmējums vējam — tas nozīmē "vēja meita" vai "vēja radiniece".
Šis vārds ir personifikācija, kas vējam piešķir cilvēcisku vai radniecisku raksturu, bieži lietota dzejā un folklorā, lai radītu tēlainu, mīklainu vai maģisku atmosfēru.
Piemēri lietojumā:
1. Tautasdziesmā:
"Es gāju, meita, pa mežu,
Tur man’ vējgrābsle līdzi nāca,
Visas lapas nobira."
(Šeit "vējgrābsle" ir kā vēja iemiesojums meža ainavā.)
2. Mūsdienu dzejā/mākslas tekstos:
"Vējgrābsles balsis čukstēja egļu galotnēs,
Aizvadot rudens pavēli."
(Lietots kā daiļrades elements, lai aprakstītu vēja skaņu daba.)
Īsumā:
"Vējgrābsle" ir folkloristisks simbols vējam, kas atspoguļo latviešu tautas daiļrades attieksmi pret dabu — personificējot dabas parādības kā dzīvas būtnes.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.