utilitārisms
Utilitārisms ir ētikas teorija, kas vērtē darbību pareizību pēc tās sekām: labākā rīcība ir tā, kas rada vislielāko kopējo laimi vai labumu visvairāk cilvēkiem (vai visām ietekmētajām būtnēm). Tās pamatprincips ir "vislielākais laime vislielākajam skaitam cilvēku".
Galvenās iezīmes:
- Seku novērtējums – darbības vērtē pēc rezultātiem, nevis nodomiem.
- Līdzsvara princips – cenšas maksimāli palielināt kopējo labumu un samazināt ciešanas.
- Neitralitāte – katrs cilvēks skaitās vienādi.
Piemēri:
1. Sabiedriskā veselība
Valdība ieviež obligātu vakcināciju pret infekcijas slimībām. Tas ierobežo nelielu daļu cilvēku brīvību, bet novērš epidēmiju, pasargājot veselību tūkstošiem. Kopējais labums pārsniedz negatīvās sekas.
2. Resursu sadale
Slimnīca krīzes laikā izvēlas ārstēt visvairāk pacientus ar vienkāršām metodēm, nevis vienu personu ar dārgu terapiju. Tas palīdz pēc iespējas vairāk cilvēkiem, lai gan atsevišķi gadījumi cieš.
3. Vides politika
Ierobežojumi oglekļa emisijām rūpniecībai var samazināt uzņēmumu peļņu, bet ilgtermiņā pasargā sabiedrību no klimata pārmaiņu sekām (piemēram, ekstrēmi laikapstākļi).
Īss vēsturisks konteksts:
Utilitārismu 18.–19. gs. izstrādāja filozofi kā Džeremijs Bentams un Džons Stjuarts Mill. Bentams uzsvēra kvantitatīvu laimes aprēķinu, bet Mill – arī laimes kvalitāti (piemēram, garīgās baudas vērtīgākas par fiziskām).
Kritika:
- Var attaisnot nevienlīdzību, ja tā "kalpo lielākai labklājībai".
- Grūti precīzi aprēķināt ilgtermiņa sekas.
- Var neievērtēt indivīda tiesības (piemēram, minoritāšu upurēšana vairākuma labā).
Vārds "utilitārisms" cēlies no latīņu utilitas – "derīgums, labums".
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.