tesitūra
"Tesitūra" (itāļu: _tessitura_) ir mūzikas termins, kas apzīmē konkrēta balss vai instrumenta raksturīgo un ērtāko skanējuma diapazonu — to augstumu apgabalu, kurā skanēšana ir dabiskākā, skaistākā un tehniskāk vieglāk realizējama.
Īsumā:
Tesitūra nav kopējais diapazons (visi iespējamie skaņas augstumi), bet gan "komforta zona", kurā balss vai instruments spēj izpausties vislabāk.
Piemēri:
1. Balss tipi:
- Soprānam tesitūra parasti ir augstākā (piemēram, no C4 līdz G5), bet altam — zemākā (piemēram, no G3 līdz D5). Tāpēc soprāna partija altam varētu būt neērta, pat ja tehniski viņš to varētu nodziedāt.
2. Instrumenti:
- Klarnete B-dur tesitūra ir vidējos un augšējos reģistros (skaņas ir pilnīgākas un izteiksmīgākas), bet ļoti zemās vai ļoti augstās skaņas ir tehniskāk sarežģītākas.
3. Praktisks piemērs dziesmā:
- Ja dziesma ir "rakstīta augstā tesitūrā", tas nozīmē, ka tās melodija galvenokārt atrodas augstajā daļā no dziedātāja diapazona. Piemēram, daudzas rokdziesmas tenoriem ir rakstītas augstā tesitūrā, prasot biežu skanēšanu augšējā reģistrā.
Atšķirība no diapazona:
Diapazons = visu iespējamo skaņu kopums (piemēram, soprāns var dziedāt no C4 līdz C6).
Tesitūra = diapazona daļa, kurā balss skan visdabiskāk un izteiksmīgāk (piemēram, soprānam tas bieži ir no E4 līdz A5).
Tesitūra ir svarīga, izvēloties repertuāru vai rakstot mūziku, lai tā atbilstu izpildītāja dabiskajām spējām.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.