streptomicīns
Streptomicīns ir pirmais atklātais aminoglikozīdu klases antibiotiks, ko 1943. gadā izolēja no baktērijas Streptomyces griseus. Tas darbojas, traucējot baktēriju olbaltumvielu sintēzi, un to vēsturiski plaši izmantoja pret tuberkulozi, kā arī pret citām infekcijām, ko izraisa gramnegatīvas baktērijas.
Galvenā nozīme: Antibiotiks, kas efektīvs pret dažām baktēriju infekcijām (īpaši tuberkulozi).
Piemēri lietojumam:
1. Tuberkuloze — streptomicīns bija viens no pirmajiem efektīvajiem līdzekļiem pret šo slimību (mūsdienās biežāk lieto citus antibiotikus).
2. Bruceloze — infekcijas slimība, ko izraisa Brucella baktērijas.
3. Lietošana veterinārijā — lai ārstētu infekcijas mājlopiem.
4. Pētniecībā — kā selektīvs barotnes papildinājums mikrobiologijas laboratorijās.
Svarīgi: Streptomicīnam var būt nopietnas blakusparādības (piemēram, dzirdes un nieru bojājumi), tāpēc mūsdienās to lieto ierobežoti, galvenokārt, ja citi antibiotiki nav efektīvi.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.