servitūts
Servitūts (latīņu: servitus — kalpība, atkarība) ir īpašuma tiesību ierobežojums, kas dod vienam nekustamā īpašuma īpašniekam (servitūta titulārim) tiesības izmantot cita persona nekustamo īpašumu (servitūta kalpā esošais īpašums) noteiktā veidā, bet neļauj viņam pašam izmantot šo tiesību objektu pilnībā.
Īsumā: Tiesības izmantot kāda cita zemi vai ēku daļu konkrētiem mērķiem.
Piemēri:
1. Ceļa servitūts
Kaimiņam ir tiesības braukt ar automašīnu caur cita zemes gabalu, lai sasniegtu savu māju, ja tam nav cita piekļuves ceļa.
2. Komunikāciju servitūts
Uzņēmumam (piemēram, ūdens vai elektroapgādes kompānijai) ir tiesības ierīkot un uzturēt cauruļvadus vai elektrolīnijas cita personas zemē.
3. Skata servitūts
Īpašuma īpašnieks var aizliegt kaimiņam celt ēku, kas bloķētu viņam skatu uz jūru vai ainavu.
4. Ūdens servitūts
Zemes īpašniekam var būt tiesības ņemt ūdeni no kaimiņa avota vai izmantot ceļu līdz ūdens avotam.
Svarīgi: Servitūts ir saistīta ar nekustamo īpašumu, nevis personu — tā pāriet uz jauno īpašnieku, ja īpašums tiek pārdots (izņemot personīgās servitūtes, kas saistītas ar konkrētu personu).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.