sacerētāja
Sacerētāja (latīņu: sacerdōs) nozīme:
Galvenā nozīme:
Persona, kas veic reliģiskus rituālus, upurus un kalpo kā starpnieks starp dieviem/Dievu un cilvēkiem. Tā ir oficiāla amata persona daudzās reliģijās.
Īss skaidrojums:
Sacerētājs ir garīdznieks, kas pilda reliģiskās funkcijas – piemēram, vada dievkalpojumus, veic svētīšanas, upurus, interpretē dievišķās gribas. Termins visbiežāk saistīts ar senajām reliģijām (piemēram, romiešu, ēģiptiešu), kā arī ar katoļu, pareizticīgo un dažām citām tradīcijām.
Piemēri lietojumā:
1. Senajā Romā:
"Sacerētāji uzturēja svētās ugunis Vestas templī."
(Vestas jaunavas bija romiešu priesteres).
2. Kristietībā:
"Katoļu baznīcā sacerētājs vada Misi un izsaka atvieglojumu grēkos."
(Šeit "sacerētājs" bieži līdzvērtīgs "priesterim").
3. Pārnestā nozīmē (retāk):
"Viņš kļuva par zinātnes sacerētāju, veltot dzīvi eksperimentiem."
(Lieto kā metaforu cilvēkam, kas pilnībā velta sevi kādai augstai nodarbe).
Svarīgi:
- Latviešu valodā "sacerētājs" ir dzejiska/retāka forma, parasti lietota dzejā, retorikā vai vēsturiskos kontekstos. Ikdienā biežāk lieto "priesteris", "garīdznieks", "mācītājs" atkarībā no konfesijas.
- Vārds cēlies no latīņu sacer ("svēts") + dōs ("dodotais") – burtiski "svētuma dātājs".
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.