reformācija
"Reformācija" (latīņu: reformatio — "pārveidošana, atjaunošana") ir plaša reliģiska, sociāla un politiska kustība 16. gadsimtā Rietumeiropā, kas radikāli pārveidoja kristietību un noveda pie protestantisma rašanās.
Galvenās iezīmes:
- Kritika pret Romas Katoļu baznīcas praksi (piemēram, atlaidu pārdošana, garīdznieku korupcija).
- Uzsvars uz individuālo ticību, Bībeles autoritāti un "žēlastības vienīgi caur ticību" (solā fide).
- Vadošās personas: Martins Luters (Vācija), Žans Kalvins (Šveice), Ulrihs Cvinglis (Šveice).
Īsi piemēri:
1. Martina Lutera 95 tēzes (1517. gads) — protests pret baznīcas komercializāciju, kas izraisīja konfliktu ar pāvestu un veicināja luterānisma veidošanos.
2. Anglijas reformācija — karalis Henrijs VIII lauza saites ar Romas pāvestu, izveidojot Anglijas baznīcu (anglikānismu), galvenokārt politisku iemeslu dēļ (laulības anulēšana).
3. Žana Kalvina doktrīnas — Ženēvā radīta stingra protestantu sistēma, kas uzsvēra Dieva augstāko varu (predestināciju) un ietekmēja puritānismu Eiropā un Amerikā.
Sekas: Eiropas sadalīšanās katoļu un protestantu valstīs, reliģiski kari (piemēram, Trīsdesmitgadu karš), izglītības attīstība (Bībeles tulkojumi tautas valodās), politiskās varas pārvietošana no baznīcas uz valstiskajām institūcijām.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.