refleksivitāte
Refleksivitāte (no latīņu reflectere — "atspoguļot, atstarot") ir jēdziens, kas apzīmē spēju vai procesu atgriezties pie sevis, analizēt un izprast savas domas, jūtas, rīcību vai pozīciju. Tas ietver pašapziņu, pašvērošanu un pašizpēti.
Galvenās nozīmes:
1. Filozofijā/psiholoģijā — indivīda spēja pārdomāt savu pieredzi un identitāti.
2. Socioloģijā — sabiedrisko parādību un institūciju ietekme uz pašām sevīm (piemēram, cik sabiedrība pēta un maina sevi).
3. Valodniecībā — gramatiska forma, kas rāda darbības atgriešanos uz subjektu (piemēram, "skatīties sevi spogulī").
Piemēri lietojumā:
1. Psiholoģisks piemērs:
Pēc sarunas ar draugu viņš refleksivitātes dēļ saprata, ka bieži reaģē agresīvi, kad jūtas nedrošs.
2. Sociāls piemērs:
Mediju kritiskā analīze par vardarbību ir refleksivitātes izpausme — tā ietekmē sabiedrības attieksmi un pat likumdošanu.
3. Valodniecisks piemērs:
Latviešu valodā refleksivitāti izsaka ar partikulu "sevi" vai refleksīvo formu:
"Viņš skatās [sevi] spogulī" (darbība vērsta uz sevi).
"Bērns mazgājas" (refleksīvs darbības vārds).
Īsumā: Refleksivitāte ir "domāšana par domāšanu" — process, kurā subjekts vērš uzmanību uz sevi, savu lomu vai ietekmi.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.