reālpolitiķis
"Reālpolitiķis" (angļu: realpolitik, vācu: Realpolitik) ir politiska pieeja, kas balstās uz praktiskiem un reāliem apsvērumiem, nevis uz morāli, ideoloģiju vai emocionāliem mērķiem. Tās pamatprincips ir koncentrēšanās uz spēka, interesēm un iespējām, lai sasniegtu politiskus mērķus, bieži vien ignorējot abstraktus principus.
Galvenās iezīmes:
1. Pragmatisms – lēmumi pieņemti, balstoties uz situācijas realitātēm.
2. Spēka loma – uzsvars uz militāro, ekonomisko vai diplomātisko ietekmi.
3. Nacionālās intereses – valsts labklājība un drošība ir prioritāte.
4. Cilvēces dabas realisms – pieņemšana, ka starptautiskās attiecības ir konfliktu pilnas.
Piemēri:
1. Otto fon Bismarka politika (19. gs.)
Vācijas kanclers vienoja Vācijas zemes, izmantojot diplomātiju, alianses un karu, vadoties pēc spēka līdzsvara Eiropā, nevis liberālām idejām.
2. Ričarda Niksona attiecības ar Ķīnu (1970. gadi)
ASR prezidents, neskatoties uz savu antisabiedrisko reputāciju, veica tuvināšanos ar Maocetuna Ķīnu, lai izolētu Padomju Savienību – tas bija pragmatisks solis aukstā kara kontekstā.
3. Mūsdienu enerģētikas diplomātija
Valstis, kas oficiāli nosoda citu režīmus (piemēram, Krieviju vai Saūda Arābiju), turpina ar tām tirgoties naftas un gāzes jomā, jo tas atbilst to enerģētikas drošības interesēm.
Reālpolitiķis bieži tiek kontrastēta ar "ideālistisku" pieeju, kas uzsver cilvēktiesības, starptautisko likumu vai morāles principus. Tomēr praksē daudzas valstis kombinē abas pieejas atkarībā no situācijas.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.