psihoģenēze
Psihoģenēze (no grieķu: psyhē — "dvēsele, prāts" un genesis — "izcelšanās, rašanās") ir termins, kas apzīmē psihisko traucējumu, simptomu vai uzvedības veidošanos un attīstību, pamatojoties uz psiholoģiskiem, emocionāliem vai sociāliem faktoriem, nevis bioloģiskiem vai ģenētiskiem iemesliem.
Īsumā: psihoģenēze izskaidro, kā psiholoģiskie procesi, agrīnās pieredzes, konflikti vai vides ietekme rada psihiskās veselības problēmas.
Piemēri:
1. Konversijas traucējums (histerija)
Piemērs: Persona pēc smaga emocionāla šoka zaudē spēju staigāt, lai gan fizioloģiski viss ir kārtībā. Simptoms rodas kā neapzināta aizsardzība pret neizturamām jūtām.
2. Traumas radīta depresija
Piemērs: Bērnībā pamesta persona pieauguša vecumā attīsta depresiju, kas saistīta ar pamestības traumu, nevis ar ģenētisku predispozīciju.
3. Somatizācijas traucējums
Piemērs: Ilgstošs stresa periods darbā izpaužas kā nepārtraukti galvassāpes vai gremošanas problēmas, kuru fizioloģiska cēlonis nav atrodams.
4. Fobiju attīstība
Piemērs: Bērns, kas bērnībā bijis ieslodzīts šaurā telpā, pieaugot attīsta klaustrofobiju (bailes no slēgtām telpām) kā asociāciju ar agrāko traumu.
Svarīgi: Mūsdienās lielākā daļa psihisko traucējumu tiek skatīti no bio-psiho-sociālā viedokļa, kur psihoģenēze ir viens no skaidrojuma aspektiem, bet ne vienīgais.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.