plenērisms
"Plenērisms" (no franču en plein air — 'brīvā dabā') ir glezniecības virziens, kurā mākslinieki strādā tieši ārpus telpām, lai precīzi un tieši attēlotu dabiskās gaismas, atmosfēras un krāsu spēles. Tas attīstījās 19. gadsimtā kā reakcija pret darbnīcu glezniecību, uzsverot momentālu iespaidu un dabas tiešu novērošanu.
Galvenās iezīmes:
- Darba process notiek brīvā dabā (ne studijā).
- Uzmanība pievērsta gaismas un atmosfēras īpašībām.
- Bieži izmanto dzidras, enerģiskas krāsas un brīvu, impulsīvu otu.
Piemēri:
1. Klauds Monē (Francija) — viens no ievērojamākajiem plenēristiem, darbi kā "Sēru klints pie Étretat" (1883) vai "Ūdenslejas" sērija, kurās pēta gaismas izmaiņas.
2. Arhips Kuindži (Krievija) — glezna "Mēness gaisma pie Dņepras" (1880), kurā precīzi pārraidīta nakts gaisma un atmosfēra.
3. Latviešu mākslā — plenērisma elementus izmantoja Vilhelms Purvītis (piemēram, ainavas ar sniegu un pavasara atkušni) un Jāzeps Grosvalds (darbi ar lauku ainavām).
Plenērisms kļuva par pamatu impresionismam, bet pats par sevi paliek kā neatkarīga pieeja, kas ietekmējusi daudzus ainavu māksliniekus līdz mūsdienām.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.