neopozitīviste
Neopozitīvisms (arī loģiskais pozitīvisms vai Vīnes pulciņš) ir 20. gadsimta filozofijas virziens, kas uzsver:
1. Nozīmīgas zināšanas var iegūt tikai no:
- Empīriskām zinātnēm (pārbaudāmi fakti).
- Loģikas/matemātikas (analītiskie apgalvojumi).
2. Metafizikas, ētikas un teoloģijas apgalvojumi tiek uzskatīti par bezjēdzīgiem, jo tos nevar empīriski pārbaudīt.
3. Verifikācijas princips: Apgalvojumam ir nozīme tikai tad, ja to var pārbaudīt ar pieredzi vai loģiski analizēt.
Piemēri nozīmes ilustrēšanai:
1. Zinātnisks apgalvojums (neopozitīvistam nozīmīgs):
"Ūdens vārās pie 100°C normālā atmosfēras spiedienā."
→ Pārbaudāms empīriski, tāpēc ir jēga.
2. Metafizisks apgalvojums (neopozitīvistam "bezjēdzīgs"):
"Dievs ir mīlestība."
→ Nevar empīriski pārbaudīt, tāpēc neuzskata par zināmisku patiesību.
3. Ētisks apgalvojums (neopozitīvistam emocionāls, nevis fakts):
"Naudas mantīšana ir nepareiza."
→ Izsaka attieksmi, bet nav pārbaudāms kā faktisks apgalvojums.
Īss vēsturisks konteksts:
- Aktīvs 1920.–1930. gados, centrā – Vīnes pulciņš (Morics Šliks, Rūdolfs Karnaps).
- Ietekmējis analītisko filozofiju, zinātnisko metodi un valodas analīzi.
- Kritizēts par pārāku šauru zināšanu un nozīmes izpratni (piem., Kārlis Poppers falsifikācijas princips).
Kopsavilkums: Neopozitīvisms ierobežo "jēgpilno" zināšanu loku tikai uz pārbaudāmo empīrisko faktu un loģikas jomu, noliedzot metafiziskajiem un vērtību apgalvojumiem zinātnisku saturu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.