neoimpresionisms
Neoimpresionisms (no grieķu: _neos_ — 'jauns' + _impresionisms_) ir mākslas virziens, kas radās Francijā 1880. gadu beigās kā impresionisma attīstība un sistematizācija. Tā galvenā iezīme ir zinātniska pieeja krāsai un gaismai, izmantojot punktējuma tehniku (mazus, atsevišķus krāsu punktus vai triepienus), kas saplūst skata laukā, radot spilgtu un gaismu bagātu efektu.
Galvenās īpašības:
1. Krāsu teorija — balstīta uz optikas likumiem (piemēram, papildkrāsu kontrasts).
2. Strukturēta kompozīcija — pretstatā impresionistu spontānajam stilam.
3. Sociālas tematikas — bieži attēlota mūsdienu dzīve, darba ainas.
Pāris ievērojami mākslinieki un piemēri:
1. Žoržs Sjera (Georges Seurat)
— "Svētdienas pēcpusdiena Grandžatras salā" (1884–1886)
— "Sirmā" (1889–1890)
Piemērs: Sjera izmantoja punktējumu, lai attēlotu saules gaismu uz ūdens un zālāja.
2. Pols Sinjaks (Paul Signac)
— "Harbour at Marseille" (1906)
— "Breakfast" (1886–1887)
Piemērs: Sinjaks attēloja ostas ainas ar spilgtiem krāsu punktiem, kas rada dinamiskas gaismas vibrācijas.
3. Maksimiljāns Liss (Maximilien Luce)
— "The Port of Saint-Tropez" (1893)
Piemērs: Liss apvienoja neoimpresionisma tehniku ar sociālo tematu (strādnieku dzīve).
Termina lietojums mūsdienās:
Dažreiz "neoimpresionisms" tiek lietots plašāk, apzīmējot jebkuru vēlāko mākslu, kas attīsta impresionisma idejas, bet stingrākā nozīmē tas attiecas tikai uz punktējuma metodes pārstāvjiem 19. gs. beigās.
Ja vēlaties, varam apspriest konkrētu gleznu vai tehnikas detaļas!
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.