mežakuilis
"Mežakuilis" ir latviešu valodas vārds, kas apzīmē cilvēku, kas dzīvo vai ilgu laiku uzturas mežā, bieži vien attālināti no sabiedrības — meža iemītnieku, meža nomadu vai pat meža atraitni. Tas var nēsāt gan neitrālu, gan nedaudz novecojušu/poētisku nokrāsu, un nereti asociējas ar vientuļu, dabas ciešu personu.
Piemēri lietojumā:
1. Vēsturisks/folkloras konteksts:
"Senos laikos mežakuiļi bieži bija mednieki, gani vai pat bēgļi, kas meklēja patvērumu meža dziļumos."
2. Mūsdienu/metaforisks lietojums:
"Pēc ilgām pilsētas gadiem viņš kļuva par īstu mežakuli — uzbūvēja māju mežā un dzīvoja pilnīgā vientulībā."
3. Dzejā/aileros:
"Mežakuiļa dziesma skanēja ozolu birzī, sildot sirdi ar senām atmiņām."
Sinonīmi: meža iemītnieks, meža nomads, vientuļnieks (mežā), mežainis (retāk).
Piezīme: Vārds reti lietots ikdienas sarunvalodā, biežāk literatūrā, stāstos vai, aprakstot vēsturisku dzīvesveidu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.