maniheisms
"Maniheisms" ir senās Persijas reliģiskā un filozofiskā doktrīna, ko 3. gadsimtā dibinājis Mani. Tās centrālā ideja ir duālisms — uzskats, ka pasaule ir cīņas lauks starp divām pretējām un vienlīdz spēcīgām būtībām: labuma (gaismas) un ļaunuma (tumsas) spēkiem.
Galvenās iezīmes:
1. Radikāls dualisms — gars (gaisma) ir labs, matērija (tumsa) ir ļauna.
2. Glābšana — cilvēka dvēselei jāatbrīvojas no matērijas un jāatgriežas gaismas valstībā.
3. Askēze — stingrs pašierobežojums (piemēram, atturība no dzīvnieku izcelsmes pārtikas, seksa) lai vājinātu tumsas ietekmi.
Piemēri lietojumā:
1. Vēsturiski: Maniheisms izplatījās no Romas impērijas līdz Ķīnai, bet tika vajāta gan kristiešu, gan musulmaņu varas.
2. Mūsdienu metaforisks lietojums:
- "Maniheistisks skatījums uz konfliktu" — uzskats, ka kara vai strīda pusēs ir tikai "labie" un "ļaunie", bez niansēm.
- "Viņš visu redz maniheistiski — kā cīņu starp pilnīgu taisnību un pilnīgu ļaunumu" — par vienkāršotu, melnbaltu pasaules uztveri.
Saistītie jēdzieni:
- Dualisms (pretstatā monismam).
- Gnosticisms — līdzīgas idejas par matērijas kā ļaunuma avotu.
- Augustīns — kristīgais teologs, kurš pirms konversijas piekopa maniheismu.
Maniheisms ietekmējis daudzas reliģiskās un filozofiskās tradīcijas, un tā termins mūsdienās bieži lietots, lai raksturotu bināru, polarizētu domāšanu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.