ķērkoņa
"Ķērkoņa" latviešu valodā nozīmē lielu, spēcīgu un bieži drausmīgu izskata sievieti vai arī raganu, velni.
Tas ir diezgan novecojis, negatīvi nokrāsots vārds, ko mūsdienās lieto reti, galvenokārt folklorā, stāstos vai kā aizvainojumu.
Piemēri:
1. Folklorā / stāstos:
"Mežā dzīvoja ķērkoņa, kas veda malā nomaldījušos ceļiniekus."
"Pasakā ķērkoņa bija ļaunā burve, kas negribēja, lai princese atrod laimi."
2. Kā aizvainojums vai humoristiski (sarunvalodā):
"Neesi tāda ķērkoņa! Palīdzi mātei." (te sievieti dēvē par rupju vai nelabvēlīgu)
"Viņa kļuva par īstu ķērkoņu, kad uzzināja patiesību." (par kādu, kas uzrādās dusmīgu un biedējošu)
Etymology (Īsa piezīme): Vārds radies no baltu-slavu mitoloģiskas būtnes — ķērka (velns, ļaunais gars), kas savukārt saistīts ar verbu "ķert" (ķert, satvert). Tāpēc sākotnējā nozīme ir "tā, kas ķer (cilvēkus)".
Mūsdienās šo vārdu vairāk atrod klasiskajā literatūrā (piemēram, Annas Brigaderes darbos) vai kā ekspresīvu vārdu, lai raksturotu ļoti rupju, autoritāru sievieti.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.