kontrreformācija
Kontrreformācija (no latīņu contra — 'pret' un reformatio — 'pārveidošana') ir termins, kas apzīmē Romas katoļu baznīcas atbildes reakciju uz protestantu reformāciju 16.–17. gadsimtā. Tās mērķis bija apturēt protestantisma izplatību, atjaunot katoļu ietekmi un veikt iekšējas reformas baznīcas sistēmā.
Galvenās iezīmes:
1. Tridentes koncils (1545–1563) — noteica katoļu doktrīnas, nostiprināja pāvesta varu, uzsvēra tradīcijas un svēto rakstu interpretācijas tikai baznīcas kompetencē.
2. Jauno ordenu dibināšana — piemēram, jezuīti (Ignāsa Lojolas dibinātā Societāte Jēzum), kas aktīvi iesaistījās misijās, izglītībā un politiskajā ietekmē.
3. Inkvizīcijas un Indeksa pastiprināšana — cenzūra pret "kaitīgām" grāmatām un cīņa ar ķecerību.
4. Mākslas un arhitektūras izmantošana — baroka stils propagandā, lai iedvesmotu emocionālu ticību.
Piemēri:
1. Polijas-Lietuvas ūnija — jezuītu aktīva darbība 16. gs. beigās noveda pie protestantu ietekmes samazināšanās un katoļu atjaunošanas valstī.
2. Trīsdesmitgadu karš (1618–1648) — konflikts starp katoļu un protestantu valstīm Eiropā, kur kontrreformācijas politika bija viens no iemesliem.
3. Misionāru darbība Amerikās un Āzijā — jezuīti (piemēram, Francisks Ksaverijs) izplatīja katoļticību ārpus Eiropas, bieži vien adaptējoties vietējām tradīcijām.
Īsumā: Kontrreformācija bija katoļu baznīcas organizēta kustība, lai apturētu reformāciju, reformētu sevi un atgūtu zaudēto ietekmi.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.